Peace
1. Miers
Gudrība un patiesība ir nosacījumi (un apstākļi), kas parādās, kad dvēselei tiek dots miers. Šis miers ir piemītošs un vienmēr dots visām būtnēm. Mūsu "aklums" kļūdu naktī tikai liek mums piedzīvot un izdarīt izvēli. Šī izvēles iespēja prasa diferenciāciju, un tā savukārt prasa izvērtēšanu. Debesis dzīvo Absolūta pasaulē, savukārt fiziskā eksistence izpaužas relatīvajā pasaulē. Šis apstāklis rada spriedzi, kas padara mūsu ceļojumus tik vērtīgus, un skaistumu kustības izpausmē. Miers - īpaši dvēseles miers - pastāv gan absolūti, gan relatīvi. Lai mēs visi atpazīstam savu gaismu un saprotam savu ceļojumu skaistumu. Caur to, kas mūs ir ievirzījis šajā eksistencē, - pieredzes meklējumiem -, mēs varam...
2. Piedošana
Tad ienaids mūsos tiek pārvarēts, kad mēs visi atzīstam, ka esam brāļi un māsas debesīs. Šī atzīšana ietver domu un sajūtu par piedošanu. Mums visiem ir grūti piedot viens otram, kamēr mēs paši nespējam piedot sev. Šī "vainas apziņa" ir izaugusi mūsu tradīcijā uzskatīt sevi par nepabeigtām, nepilnīgām un nesvētām būtnēm. Mūsu Dieva dotā spēja spriest un tiesāt nosaka vērtēšanas motīvu.
Vērtēšana tomēr klasificē un līdz ar to ierobežo mūsu domāšanu, vēlmi un rīcību.
Miers mūsos rodas tad, kad mēs - pateicoties savai izziņai - dzīvojam mīlestībā. Un tas nozīmē vispirms un galvenokārt pieņemt sevi tādu, kāds viņš ir: Gaismas būtne - bez kļūdām, bet pakļauta kļūdām. Šīs kļūdas ir vērtīgas un tajā pašā laikā ļoti labi dzimušas, jo tikai tās nosaka katras dvēseles izaugsmi un "nobriešanu".
Ja Dievs būtu vēlējies, lai mēs katru brīdi saprastu sevi kā "perfektu", Viņš nebūtu radījis iespēju kļūdīties. Tieši kļūda ir tā, kas ļauj dvēselei nobriest un iepazīt sevi. Tāpēc mēs nedrīkstam baidīties no iespējas "kļūdīties", jo tas nozīmētu, ka mēs atņemtu savai dvēselei brieduma un "izaugsmes" iespēju. Tā vietā mēs varam baudīt savus ceļojumus un mācīties no citu un savas pieredzes.
Ja mēs dzīvosim šādā ticībā, mēs tiksim apbalvoti ar mieru.
