brīvā griba
Jēdzienu par cilvēka gribas brīvību ieskauj visdažādākie viedokļi
No vienas puses, dažas no mūsu visizplatītākajām reliģijām un mitoloģiskajiem pasaules uzskatiem uzsver cilvēka brīvās gribas faktu, savukārt citi uzskati postulē skaidru determināciju. Tādējādi tie ticējumi, kas balstās uz ideju par mūžīgo pasaules likumu (piemēram, hinduisms un budisms), pamato attiecīgo eksistenci, ko veido dažādas cilvēka atkarības. Šāda doma liek cilvēkam sākumā šķist pakļautam likteņa varai, un tādējādi hinduisma uzskats par kastu sistēmu, kas ļauj cilvēkus visu mūžu piesaistīt vienai un tai pašai sociālajai šķirai, pateicoties attiecīgajai dzimšanai, ir būtiski pamatots.
Pretstatā šādai hinduisma cilvēka determinētībai nostājās Gautama Buda, kurš uzskatīja kastu sistēmu par cilvēka radītu institūciju un tāpēc to noraidīja. Tomēr Budas mācības pamati balstījās uz ideju par mūžīgajām pasaules likumsakarībām, kurām raksturīgas cēloņsakarības un kuras noraida mūžīgo, absolūto radītāju Dievu.
Šiem uzskatiem oponē monoteistiskās reliģijas (piemēram, jūdaisms, kristietība, islāms), kas atzīst, ka radību ir radījis autors.
Ja abus fundamentālos uzskatus aplūko no iespējamās brīvās gribas viedokļa, var izdarīt atšķirīgus secinājumus.
Monoteistisko pieeju par cilvēka "krišanu no žēlastības" nevar skatīt bez izvēles brīvības pamatfakta. Te gan kritiska un nedogmatiska acs var uzdot jautājumu, kāpēc Radītājs vispirms principā deva izvēles iespēju, bet pēc tam - sekojot attiecīgajam dogmatiskajam - sodīt par lēmumu, kas "viņa" acīs bija nepareizs, turklāt ar "klanu" ("līdz septītajam loceklim"). Šāds priekšstats par cilvēka garu kā radītāju, manuprāt, balstās uz nepietiekami pārdomātu pieņēmumu, ko arī no teoloģijas skolotājiem tiek sagaidīts, ka viņi atzīs par "patiesību". "Es jūs esmu radījis pēc sava tēla un līdzības" nenozīmē cilvēka uzvedības pretēju projekciju uz Dievu. Tas būtu silogisms (kļūdaina inversija: katrai lapsei ir aste - viss, kam ir aste, ir lapsa).
Pieeja Dieva patiesībai no reliģiski dogmatiska (t. i., cilvēciska) skatpunkta vienmēr un uzreiz ietver nepilnību, ja cilvēks seko domai, ka ir tikai VIENS ceļš uz patiesību. Un tomēr reliģiskie "līderi" visā pasaulē uzdrīkstas izplatīt mūžīgo patiesību (un katrs no viņiem, atbilstoši savai ticībai, arī vienīgo patieso). Iespējamā brīvās gribas jēga tādējādi tiktu iedragāta un līdz ar to būtu bezjēdzīga - jo tās nav.
Ja pievēršamies mūsdienu zināšanām apziņas izpētes, smadzeņu anatomijas un bioloģiskās darbības mehānismu smadzeņu līmenī jomā, tad jaunākie atklājumi šajās jomās liecina, ka bioloģiskie organismi (piemēram, cilvēks) ir saistīti savos lēmumos. Bioķīmiski-elektriskas dabas funkcionālās sakarības, šķiet, norāda, ka ne tikai prāts vada ķermeni, bet ka abu mijiedarbība notiek arī pretējā virzienā. Tātad vai mūsu garīgās funkcijas patiesībā nosaka attiecīgie bioķīmiskie organisma procesi?
Nosacīti. Nevar noliegt to, ka atsevišķi apziņas stāvokļi ir atkarīgi, piemēram, no hormoniem vai neirotransmiteriem. Šis apstāklis nav jāpaskaidro, izmantojot psihotropo zāļu piemēru; lai to ilustrētu, pietiek ar intoksikācijas piemēru. Izmainītie neironu procesi - pamatojoties uz dažādām bioķīmiski-elektriskām reakcijām, ko izraisa intoksikācija - smadzenēs runā skaidru valodu indivīda pieredzē.
Tādējādi apziņu var noteikt pēc fizikalitātes. Man šķiet, ka vispiemērotākā ir doma par savstarpēji atkarīgu mijiedarbību, t. i., abas esamības formas (apziņa un ķermenis - programmatūra un aparatūra) ir savstarpēji atkarīgas un atrodas reaktīvā komunikācijā.
Vēl vienu iespējamu norādi uz cilvēka nosacītību jau kopš seniem laikiem piedāvā astroloģija. Ideja, ka cilvēka eksistenci nosaka attiecīgā tuvāko zvaigžņu konstelācija, vēsturē parādās gandrīz visās cilvēku kultūrās, kopienās un paaudzēs. Šis priekšstats eksistē telpā UN laikā, tāpēc to nevajadzētu izslēgt kā potenciālu iespēju, bet gan individuāli apsvērt.
Rezumējot, man radies iespaids, ka ķermeņa, prāta un dvēseles savstarpējās attiecības noris pēc noteiktiem likumiem un tāpēc ir paredzamas. Tādējādi šis apstāklis, no vienas puses, pamato, piemēram, kognitīvās psiholoģijas pastāvēšanu, bet, no otras puses, implicē visas esamības "iepriekšnoteiktības" motīvu. Tādējādi tas nozīmē sintēzi starp Tālo Austrumu reliģisko tradīciju un zinātniskajiem pierādījumiem. Šeit reliģijas izgaismo eksistences makroperspektīvu skatījumu, savukārt zinātnes var vadīt reliģiskās koncepcijas pierādīšanu kvazi no iekšējā skatpunkta. Abas pieejas nebūt nav pretrunā viena otrai, bet drīzāk papildina viena otru. Tas uzsver, cik svarīgs ir nepieciešams intensīvāks dialogs starp reliģijām un zinātnēm.
Gautama Buda apzinājās šos mehānismus un tādējādi pamatoja savu visaptverošo nosacītību - pamatojoties uz cēloņiem un sekām.
""Cilvēks ir iemests savā laikā"
Martins Heidegers
"Tas, kurš jūt gribas verdzību, ir neprāts - tas, kurš to noliedz, ir muļķis."
Frīdrihs Nīče
