

Doubt
1. Ierobežotība
Savu ierobežojumu apzināšanās ir tiešs ceļš uz to pārvarēšanu. Apzinoties, ka mēs visi esam brīnišķīgas būtnes, notiek mūsu būtības izpausme. Ar mīlestību kā motivāciju un pazemību sirdī nav mērķa, kas būtu nesasniedzams. Dvēseles pilnība savas dievišķības izpausmē rada tos brīnumus, kas rada gandarījumu. Tādējādi pesimisms un "negatīvisms" ir šaubu dzimums, kas pretojas mīlestībai. Mēs visi atrodam ceļu uz gaismu, pazemībā apzinoties savu "mazumu", un tikai tā mēs piedzīvojam patiesu varenību.
2. Šaubas
Bezgalības miers mūs pavada jebkurā laikā un jebkurā vietā. Debesis smaida mums ar maigu smaidu un nepazīst nožēlu, ko mēs piedēvējam saviem lēmumiem. Iemesls tam ir šaubu neesamība "augstākā" līmenī, kas padara atzīšanu iespējamu. Šaubas pretojas mīlestībai un ir baiļu pamatmotivācijas izpausme. Tās bailes, kas - neapzināti - ir ikvienā no mums, ir tās, ka dievišķo apsolījumu par pabeigtu, visaptverošu, neko neprasošu, vienmēr dāvātu mīlestību Radītājs varētu lauzt tā, kā cilvēks mēdz lauzt savus solījumus un solījumus. Tomēr Debesis mūs, nevienu un neko netiesā, bet "vēro", kā mūsu izvēles izdodas. Tātad Debesis mūs netiesā - Debesis ir žēlsirdīgas pret mums.
Uz visiem laikiem.
3. Līdzcietība
Vienmēr un visur ir dota sava prāta brīvība. Iemesls tam ir dvēseles izdarītā izvēle. Tur, kur ir acīmredzama (un, iespējams, arī pamanāma) piespiešana, tā rodas tāpēc, ka pats cilvēks (zemapziņā) ir izvēlējies šos stāvokļus. Motivācijas var būt dažādas. Tās dvēseles, kuras ir izvēlējušās īpaši izteiksmīgas ciešanas, bieži vien vēlas kalpot mums kā skolotāji un modināt mūsu līdzjūtību. Šī līdzjūtība atšķiras no līdzjūtības ar to, ka tā rada sevī aktivitāti. Tāpēc uz visu dvēseļu ciešanām vienmēr jāraugās ar līdzjūtību, kas izraisa tūlītēju rīcību. Mēs varam ne tikai atpazīt savus ceļus, bet arī pa tiem iet.

