Sapnis 2
1.
Es esmu lielā zālē Indijā. Ir vakars, un visur ir uzklāti lāpstiņu paklāji, uz kuriem mūki ir savilkušies gulēt. Visi valkā budistu dzeltenās un sarkanās drēbes. Noteikti ir vairāk nekā 100 mūku. Gaiss ir patīkami svaigs un nav pikants. Caur daudzajiem, platajiem neaizstiklotajiem logiem es redzu, ka līst lietus. Vienu no mūkiem atpazīstu kā XIV Dalailamu. Es eju viņam pretī, no prieka starojošām rokām saskaujos tradicionālajam tibetiešu sveicienam un draudzīgi un priecīgi uzsaucu: "Du-la Bab!". Dalailama uzmet ļoti dusmīgu seju un sauc mani: "Tu muļķis! Kāds tu esi muļķis!" Mani tas iespaido, un es iedziļinos sevī. Es pamostos.
2.
Ir pēcpusdiena. Es kopā ar saviem studiju draugiem esmu ceļā uz mazu, atklātu grilēšanas mājiņu Hesenes kalnā. Mājiņā sēž XIV Dalailama Tenzins Gjatso. Viens no maniem draugiem vienkārši saka "Sveiks", un es viņam saku: "Nē, skaties, lūk, kā tas notiek:" un es saskaitīju rokas tibetiešu sveicienam un dziļi paklanījos. Dalailama vairs neskatās uz mani tik dusmīgi kā pirmajā sapnī, bet tomēr saka: "Pietiek. Ne šādi." Es neesmu tik ļoti noraizējies.
Es esmu Ēģiptē. Mēs ejam cauri Ēģiptes lejasdaļas tuksnesim. Es esmu kopā ar draugu, un aiz mums iet daudz cilvēku. Ir saulaina vasaras diena. Snieg. Es saucu: "Paskaties - sniegs Ēģiptē!". Mēs smejamies un metam cits citam sniega bumbas. Tad pēkšņi mēs atrodamies Ēģiptes policijas iecirknī, un man pretī sēž draudzīgs vācu prokurors. Es smejos un saku: "Mums noteikti ir daudz ko stāstīt vienam otram!" Viņš smaida caur brillēm ar smieklīgām un nopietnām acīm un saka: "Jā, es arī tā domāju...". Es pamostos.
3.
Es atrodos vāji apgaismotā viesistabā. Ir nakts. Uz kumodes deg dažas sveces. Kumodes vidū atrodas televizors. Pēkšņi televizors ieslēdzas, un uz tā parādās Gautamas Budas bronzas statuja. Es priecīgi un godbijīgi saskauju rokas, lai sveicinātos, un saku: "Svētais!". Pēkšņi es sēžu uz dīvāna pie pretējās kumodes sienas. Blakus man, arī uz dīvāna, sēž apmēram 25 gadus vecs vīrietis ar niķeļa brillēm un vidēja garuma tumšiem matiem. Viņam ir smalkas aprises, un viņš runā vācu valodā, kā parasti runā 25 gadus veci cilvēki - brīvi, brīvi un nepiespiesti. Tad es viņu atpazīstu: Gautama sēž man pretī. Viņš jautrā un atvieglotā tonī runā ar mani, ka man nevajadzētu uztraukties un ka es noteikti "tikšu galā" ar to, ko esmu nolēmis paveikt. Es esmu pārsteigts par viņa salīdzinoši "normālo" pasaulīgumu. Es esmu ļoti priecīgs par šo tikšanos. Es pamostos.
4.
Es esmu kosmosā. Visur mirgo zvaigznes. Es ceļoju savā ķermenī bez skafandra. Es jūtos silts, drošs un pasargāts. Es izbaudu Visumu. Pēkšņi es nokļūstu uz planētas. Redzu neauglīgu ledus tuksnesi, ko no kreisās puses norobežo robainas kalnu grēdas. Man joprojām nav uzvilkts skafandrs, bet es esmu savā fiziskajā ķermenī. Es esmu uz Saturna. Kopā ar mani ir eņģelis - džinsos un T-kreklā. Es sveicinu viņu ar lielu prieku, jo viņš man ir pazīstams jau ilgu laiku. Viņš un es smaidām. Viņš saka, ka mēs varam doties uz alu turpat kalnos un iekārtoties ērtāk. Mēs atrodamies ledus/akmens alā. Telpa ir neregulāras formas ar gludām, bālganām sienām. Telpas vidū ir kafijas galdiņš un ap to labi pazīstamie brūnie, auduma apdari krēsli. Mēs esam apmēram astoņi. Man šķiet pilnīgi normāli atrasties uz Saturna, un man nav nepieciešams skafandrs. Es neesmu pārsteigts par šo situāciju. Mēs visi vairāk smaidām, nekā runājam. Es pamostos.
