

Glass people
Ieslodzītās dvēseles, kuru pieķeršanās materiālajai pasaulei dzīves laikā apgrūtina viņu atbrīvošanos no šīs planētas pēc "nāves", turpina dzīvot zemes floras vidū (mūsu platuma grādos īpaši mežu rajonos) kā izpaužošās garīgās būtnes. Pēc izskata tās izskatās pēc "stikla cilvēkiem", t. i., tām ir cilvēkveidīgas aprises un astrāls raksturs. Tā kā viņu pašreizējā eksistence balstās uz frekvenci, kas atšķiras no mūsu cilvēciskā pieredzes līmeņa, tos parasti nevar uztvert ar "normālu apziņu", un tie - meditatīvi kontemplatīvā apziņas noskaņojumā - dažkārt šķiet ļoti smalki un caurspīdīgi. Līdztekus to mainītajai vibrācijai tie arī savā tagadējā izskatā atbilst savam agrākajam "materiālajam" izskatam kā mūsu vibrācijas līmeņa cilvēciskas būtnes, t. i., tiem piemīt tās fiziskās aprises, kuras tie jau ir ieguvuši savā "dzīves laikā".

Tāpat kā katra eksistences forma pēc savas būtības ir saistīta ar ciešanām (kuras var pārvarēt), arī šo stikla cilvēku astrālā projekcija satur ciešanas. Lielākā daļa šo dvēseļu jūtas iesprostotas šajā stāvoklī un glābiņu galvenokārt saskata fiziskā ķermeņa atgūšanā. Dažu "fiziski manifestēto" cilvēku cerība un tieksme pēc eksistences, kas nebūtu tikai ķermeniska, šīm dvēselēm šķiet vismaz nesaprotama. Dvēseles tīri garīgā eksistence (un tās - ar apziņas starpniecību izraisīta - izpausme) tādējādi var notikt dažādos līmeņos, un ne visi tie ir vienlīdz vēlami.
Tomēr arī šis "caurspīdīguma" stāvoklis dvēselei ir pieredzes forma, kas ir vērtīga. Dzīve tiecas izpausties un izpausties visos līmeņos, un tikai mūsu pašu - paša izvēlētais - ierobežojums ļauj mums šos stāvokļus piedzīvot.
Kad mēs atzīstam, ka gars, būtība, dvēsele ir neierobežota savā izpausmē, šie starpstāvokļi vairs nav nepieciešami. Tad dvēsele piedzīvo universālu un absolūtu dziedināšanu, un tai vairs nav vajadzīgi starpposmi ceļā uz pilnību. Šo lēmumu var pieņemt jebkurā brīdī, un tam nav nepieciešama īpaša izpausmes forma. Pietiek tikai ar nodomu, ar gribas izteikšanu, lai ikvienai dzīvei piešķirtu brīvību.
Kad mēs atzīstam, ka gars, būtība, dvēsele ir neierobežota savā izpausmē, šie starpstāvokļi vairs nav nepieciešami. Tad dvēsele piedzīvo universālu un absolūtu dziedināšanu, un tai vairs nav vajadzīgi starpposmi ceļā uz pilnību. Šo lēmumu var pieņemt jebkurā brīdī, un tam nav nepieciešama īpaša izpausmes forma. Pietiek tikai ar nodomu, ar gribas izteikšanu, lai ikvienai dzīvei piešķirtu brīvību.Mīlestības laikmetā, kas jau sākās, tiks paceltas un atbrīvotas pat tās būtnes, kuru izskats ir materiāls, bet ne ķermenisks.
Viss, kas kļūst, ir tikai esamības izpausme.

